Latviski English 
 

Aktualitātes

Eksperte: nākas domāt kā zaglim

Tuvojoties Starptautiskajai sieviešu dienai, mēs vēlamies svinēt sieviešu panākumus, izaicināt stereotipus un cīnīties ar aizspriedumiem. Mums šķiet, ka nav vājā vai stiprā dzimuma, jo policists ir policists. Tādēļ turpmāko dienu laikā iepazīstināsim jūs ar sievietēm, kuras mīl dienestu Valsts policijā. Un mums jāatzīst – Valsts policija var lepoties ar daudzām gan fiziski, gan garīgi stiprām policistēm! Kāds ir darbs policijā? Kādi ir sieviešu labākie “ieroči” un izaicinājumi? Par to vairāk lasi Starptautiskajai sieviešu dienai un mūsu kolēģēm veltītajā rakstu sērijā.

Eksperte Ramona Giptere


Ar Ramonu tiekamies pēc viņas nakts dežūras. Lai gan tikko negulētas 12 stundas, viņa mūs sagaida ar možu smaidu un laipnu „Labrīt!”, un acīs dzirksteļo azartiska uguntiņa – tik aizrautīgi viņa stāsta par savu darbu.
Ramona Giptere ir Valsts policijas Kriminālistikas pārvaldes eksperte, kura Valsts policijā kā eksperte strādā jau 17 gadus. Mazotnē viņai paticis spēlēties ar brāļiem, skraidīt apkārt ar rotaļu ieročiem un zobeniem, spēlēt kariņus un paslēpes. Jau bērnībā skolas domrakstos rakstījusi, ka kļūs par policisti. Ramona saka, ka kopš bērnu dienām nekas neesot mainījies, arī tagad viņa esot tikpat spītīga un kareivīga, tikai emocionāli nobriedušāka, un nu mēdzot likt lietā arī sievišķīgos „ieročus”.

Intervijas laikā nonākam pie kopīga secinājuma – policists ir policists, šai profesijai nav dzimuma, taču Ramonas darbaspējas un panākumi balstīti viņas raksturā, audzināšanā un attieksmē pret dzīvi.

Tu jau pirmajās klasēs esot teikusi, ka kļūsi par policisti. Kā Tu nonāci līdz Valsts policijai, pie ekspertiem?
Brālis dien zemessardzē, māsīca robežsardzē. Dzimtā mums policistu nav, es esmu pirmā. Taču man patika šīs „zēnu” rotaļas ar ieročiem, taktikas, izmeklējumi.
Vienreiz, kad skolā bija jāraksta domraksts, par ko vēlos kļūt, bez pārdomām uzrakstīju – par policisti, taču skolotāja noteica: „Tu daudz slimo, nevarēsi.” Pēc pamatskolas pabeigšanas sāku mācīties Bulduru dārzkopības tehnikumā, kur tika atvēra kārtībnieku arodgrupa. Tur apguvu policijas pamatus, juridiskās tiesības. Pēdējā kursā prakses ietvaros vairākas meitenes novirzīja darbam Centrāltirgū, pēc tam nokļuvām pie ekspertiem. Man ļoti iepatikās, noteicu, ka labprāt gribētu te strādāt, un mani paņēma. Oficiāli kā eksperts esmu no 2002. gada.

Kādēļ nesekoji jau zināmajām ģimenes pēdām?
Toreiz nelielas šaubas bija, bet, kad nonācu pie ekspertiem, tad bija vienos vārtos. Ar to mirkli mans mērķis bija nokļūt te (Valsts policijas Kriminālistikas pārvaldē – aut. kom.) un man tiešām paveicās, ka te nokļuvu. Es tiku labākā un interesantākā vietā.

Izklausās, ka jau maztonē āķis bija lūpā un mērķtiecīgi tiecies līdz profesijas apgūšanai. Kā Tu raksturotu mazo Ramonu? Kas Tevi izveidoja tādu, kāda esi?
Esmu vidējais bērns piecu bērnu ģimenē. Vienkārša, bet stingra ģimene. Reiz bija gadījums, kad kaimiņiene mūs apsūdzēja zemeņu nolasīšanā, taču mēs nebijām īstie ļaundari. Tētis mums nemaz nejautāja, tāpat tikām norāti. Pēc kāda laika tā pati kaimiņiene atnāca un atzina, ka esot kļūdījusies, jo izrādījies, ka tie esot bijuši citi bērni. Bet tētis atmetis ar roku: „Tas profilaksei!” Tāda bija mūsu audzināšanas sistēma – ja blēņas izdarīja vecākais, tad stingrākas pārrunas tika veiktas arī ar jaunākajiem, lai tā nedarītu. Ja blēņas izdarīja jaunākais, tad ar vecākajiem, jo nepieskatīja.
Man ir divi vecāki brāļi, es nebiju meitenīga meitene. Ja skolā kādu apbižoja, es iesaistījos. Jau toreiz vardarbību nespēju uztvert kā normālu rīcību. Man mūždien bijusi attieksme – neaiztiec mani, es neaiztikšu tevi. Ja aiztika mani vai es redzēju, ka apbižo mazākus, es vienmēr viņus aizstāvēju.
Toreiz kleitas nenēsāju, jo, pirmkārt, man tās drausmīgi nepatika, un, otrkārt, arī apstākļu dēļ – tad daudzbērnu ģimenēs jaunākie bērni drēbes mantoja no vecākiem bērniem, attiecīgi es mantoju drēbes no saviem brāļiem. Ja arī kādreiz mamma nopirka kādu kleitu, es tāpat viņu nevilku, jo tajā vienkārši nevarēja darīt to, ko varēja darīt, esot biksēs – kokā uzkāpt grūtāk un arī īsti glīti nav.
Atceros, ka mēs ģimenē viens otru pieskatījām. Reiz, kad mamma un tētis bija devušies uz darbu, mums bija uzdots pieskatīt jaunāko māsu, kurai toreiz bija divi gadiņi, bet viņa pazuda. Teritorija bija liela, ļoti labi paši noorganizējām pārmeklēšanas apgabalu. Beigās atradām viņu mājās, guļot zem segas. Šādi viens otru pieskatot, jau laikus izveidojās atbildības sajūta gan pret vecākiem, gan jaunākiem.

Un kāda Tu esi šobrīd?
Šobrīd esmu tāda pati kā toreiz – kareivīga un spītīga, varbūt brīžiem neiecietīga, taču esmu psiholoģiski nobriedušāka.

Kad nonāci pie ekspertiem, uzreiz saprati, ka tā ir tava vieta?
To sajutu jau pirmajā prakses dienā, tad tas kļuva par manu mērķi – nokļūt tieši šeit. Mani piesaistīja izmeklēšanas pirmsākumi. Izmeklētājs strādā ar to, ko izņem eksperts. Un tas man bija galvenais – darīt visu, lai policisti varētu atrast ļaundari.

Eksperte darbā


Nu jau esi ilgu laiku pie ekspertiem, vai attaisnojušās sākotnējās gaidas un cerības par profesiju?
Jā, kad sāku strādāt, mans primārais uzdevums bija attīstīt fotogrāfijas, jo tolaik nebija tādi telefoni un ierīces, kādas pieejamas šobrīd. Toreiz vēl rakstīju ar rakstāmmašīnu. Kā fotogrāfam man bija interesanti saprast, kā apgaismot, fiksēt un izcelt pēdu, lai tā vizuāli būtu vislabāk redzama.
Kad tiku paaugstināta, sāku braukt uz notikuma vietām skatīties un meklēt pēdas – pirkstu, cimdu, apavu un smaržu pēdas, mikrodaļas, matus, visu, ko var atrast. Būtībā mēs esam universāli apmācīti, lai savāktu visas iespējamās pēdas, kas varētu būt notikuma vietā. Šajā darbā nepārtraukti jāpieslēdz domāšana, turklāt nākas domāt arī kā zaglim, jo jāsaprot, kur viņš ir gājis, kā un no kurienes paņēmis. Tas aizvien ir interesanti.

Kādi Tavā pieredzē ir bijuši „smagākie” gadījumi?
Fiziski smagi, kad ilgstošas stundas nepārtraukti atrodies notikuma vietā. Emocionāli smagākie – notikumi, kuros figurē bērni un zīdaiņi. Kad tu esi atbraucis uz izsaukumu, kurā ir zīdainīša līķis, tu redzi, ka mamma sēž ar šo mazuli, blakus skraida vēl citi bērni, bet tev ir šis mazais līķis jānofotografē, jāpiefiksē. Tas ir smagi. Pēc izsaukuma mēs nevaram vienkārši izslēgties, mums jādodas uz nākamo izsaukumu.
Vienīgais variants, kā es šādās situācijās varu palīdzēt – atrast visas maksimālās pēdas un es vienmēr esmu pastāvējusi par saviem izņemtajiem priekšmetiem.

Kā var „savākties” un tikt pāri šādiem gadījumiem?
Protams, smagākie gadījumi nekad no prāta neizgaisīs. Tie vienmēr ik pa laikam uzplaiksnī, taču mēs cenšamies visu izrunāt ar kolēģiem. Mēs visi kopā šādas reizes pārdzīvojam.

Kādām īpašībām ir vislielākā nozīme, veicot tavu darbu?
Dzelzs nerviem. Parasta zādzība mums liekas parasta, jo tā ir mūsu ikdiena, bet cilvēkam, kurš ticis apzagts, viņam emocijas plūst pārpārēm. Jāspēj noturēties un saglabāt mieru. Izprast viņu sāpes. Tā ir mūsu ikdiena, mums ir pieredze un uzreiz redzam, kur iet un ko darīt, kam pievērst uzmanību, bet cietušais dusmojas, jo viņam šķiet, ka nekas nenotiek. Jāspēj sevi savaldīt emocionāli.

Kas sniedz vislielāko gandarījumu?
Kad saprotu, ka esmu atradusi labas pēdas – tās ir derīgas, atrodamas datubāzē, kad vari pierādīt, ka konkrētā persona tur bijusi un sataisījusi lielo šmuci. Kad lasām par atklātajiem noziegumiem un noķertajiem ļaundariem, tad ir gandarījums, ka esi bijis tajā izsaukumā, esi pielicis savu pirkstu, lai ļaundaris tiktu notverts, ka savāktās pēdas palīdzējušas.

Kā Tev šķiet, kāda vispār ir sieviete policijā?
Stingra un sevi cienoša. Pašpārliecināta un gudra. Nedrīkst atļaut kāpt uz galvas. Es neesmu uz mutes kritusi, tāpēc varu asāk atbildēt, apklusināt un likt nosarkt arī vīriešiem. Vienreiz bija notikusi zādzība no dzīvokļa. Kad ierados notikuma vietā, dzīvokļa saimnieks noteica: „Atkal sieviete!” Es mierīgi atvaicāju: „Jūs labāk dodat priekšroku vīriešiem?” Viņš neko neatbildēja.
Es varu būt neganta, neklusēšu, ja vīrietis, kurš ir notikuma vietā bojā manas pēdas, bet skaidri un gaiši likšu saprast, lai paiet malā. Mans uzdevums ir izdarīt maksimāli visu un, ja priekšā ir šķērslis, es pieklājības līmenī palūgšu šim traucēklim paiet malā un paskaidrošu, kādēļ tas ir nepieciešams. Bet neklusēšu.

Vai bieži nākas dzirdēt nievājošus komentārus tikai tāpēc, ka esi sieviete formas tērpā?
Ir nācies dzirdēt, ka pasaka: „Kas tu tāda esi? Sievietes vispār nav policistes.” Ir gadījies, ka uz tevi kā uz policisti skatās nievājoši, bet ir reizes, kad formas tērps ievieš savu kārtību. Reiz braucu uz dežūru formā, taču automašīna sāka niķoties. Iebraucu servisā, kurā regulāri laboju savu privāto automašīnu, bet meistars, mani ieraugot formā, bija manāmi pārsteigts. Uz vairākām minūtēm sajutos kā apskates objekts, jo painteresēties, kas noticis ar manu automašīnu, iznāca vēl pāris meistaru. Šie puiši ir forši – ļoti izpalīdzīgi un atsaucīgi, arī tad, ja uzdodu sievišķīgu jautājumu par auto.

Kādi ir lielākie izaicinājumi, esot sievietei policistei?
Pēdējā laikā, dodoties uz izsaukumiem var redzēt, ka policijā ir palikuši mazāk vīriešu. Gribētos, lai kolēģu vidū būtu vairāk vīriešu. Kad esi izsaukumā un pretī stāv agresīvs vīrietis, nav tā vīrieša pleca, aiz kura aizlīst. Jā, reti, taču brīžiem varbūt ir neaizsargātības sajūta. Jāspēj noturēties līmenī un būt līdzvērtīgai vīriešiem. Panākt to ar savu rīcību. Gribās, lai mūs novērtē tieši tāpat kā vīriešus.

Ko Tu vari pateikt tām meitenēm, kuras, iespējams, vēlas kļūt par policistēm, taču baidās no pienākumiem, aizspriedumiem un stereotipiem, ka sievietei nav vietas policijā?
Vienmēr jāmēģina. Skaitļot, pirms tu kaut ko izdari, ir bezjēdzīgi. Vai nu atnāc, pastrādā un saproti, ka patīk un paliec attīstīties, vai saproti, ka nepatīk. Mans darba spektrs ir ļoti plašs – sākot no sīkā huligānisma līdz slepkavībai ar vairākiem upuriem. Tā ir dažādība. Ja mēģini, bet saproti, ka psiholoģiski neesi gatavs redzēt to, ko citreiz nākas redzēt notikuma vietās, vai darbs nepatīk, tad tas ir jāmaina. Taču, ja nemēģināsi, neuzzināsi, vai esi tam piemērots un patīk šis darbs. Man patīk mans darbs, iespējams, tieši tāpēc, ka tas ir tik dažāds.

Kā var saglabāt savu sievišķīgo pusi darbā?
Es izaugu ar brāļiem, skolas laikā klasē bija vairāk zēnu, arī pēc rakstura esmu šerpa. Man vienmēr bijušas labākas attiecības ar vīriešiem, iespējams, tāpēc labāk jūtos vīriešu kolektīvā. Taču man nekad kolēģiem nav bijis jāpierāda, ka esmu labāka par kādu citu. Policists ir policists. Eksperts ir eksperts. Mūsu nodaļā nav tādas nodalīšanas, pastāv vienlīdzība. Tīri fiziski mēs nesam tieši tādu pašu koferi kā vīrieši, netiek sadalīts, uz kādiem izsaukumiem brauc tikai vīrieši vai sievietes.
Bet citreiz es izmantoju to, ka esmu sieviete. Palūdzu, lai inspektors uz kādu augstāku stāvu uznes manu 13 kg smago koferi vai palūdzu kafiju uztaisīt. Tā kā darbā kleitas nevaru nēsāt un svārki nav parocīgi, jo citreiz jākāpj uz jumta, brīvajā laikā uzvelku kārtējo kleitu. Tā ir mana sievišķīgā lieta – man skapī ir daudz atšķirīgu kleitu. Pirms diviem gadiem izdūru ausīs arī caurumus, tāpēc tagad nevaru atturēties arī no auskaru iegādes. Auskaru kolekcija man ir divtik lielāka nekā kleitu kolekcija.

Skaidrs, ka darbs ir darbs, un pie tā mūsu dzīve neapstājas. Turklāt tevi mājās gaida gan vīrs, gan četri bērni, gan jāuzņemas rūpes arī par vācu aitu suni un miniatūro taksi, kurš ir liels mednieks. Kā Tu apvieno darbu un mājas dzīvi?
Cenšos sevi nostādīt pozīcijā, ka šeit ir mans darbs, bet pārkāpjot pāri pēdējam trepju pakāpienam darbs paliek aiz muguras. Mana ģimene ir liels atbalsts. Arī mans vīrs agrāk strādāja policijā, tāpēc viņs pārzina šo jomu. Viņš zina, kā es jūtos, tāpēc ir vieglāk. Man ir vieglāk ar viņu sarunāties, jo viņš izprot to, kas notiek ar cilvēku. Viņš izprot sistēmu. Sieviete var tikai vēlēties tādu dzīves partneri kā mans vīrs. Viņš patiešām ir lielākais atbalsta sniedzējs ikvienā dzīves situācijā.
Mājās sanāk būt salīdzinoši reti, jo ceļos agri un vēlu pārrodos. Taču mēs šo laiku cenšamies kompensēt, dodoties kopīgos pasākumos – aizbraukt uz teātri, kino vai kādu ekskursiju, būt ārpus mājas kopā ar bērniem.

Un kā paliek ar laiku sev?
Bieži mājās esmu viena, jo bērni skolā, bet vīrs darbā. Tad man vislabāk patīk panašķoties ar kafiju, izbraukt ar riteni vai iziet kopā ar suņiem pastaigāties, izvēdināt galvu. Šī izvēdināšanās īpaši būtiska ir pēc dežūrām. Mans sports ir mans dārzs. Patīk arī izšūt, bet tas šobrīd palicis otrajā plānā. Ja atrodu labu grāmatu, tad patīk arī lasīt. Taču svarīgi, lai uzsākot lasīt, uzreiz saprotu, ka šī grāmata ir tiešām domāta man. Mašīnā klausos roka vai metāla gabalus. Skaļi. Man patīk dinamiska mūzika.

Ko bērni saka par to, ka mamma ir policiste? Vienmēr esmu bērniem stāstījusi, ka strādāju policijā. Reiz dēls pamanīja mani formas tērpā un noprasīja: „Mammu, tu esi policiste?” Lai gan viņš jau to zināja, taču teikt un redzēt savām acīm, tās ir dažādas lietas. Esmu arī braukusi uz klasēm un stāstījusi par savu darbu. Kad aizbraucu uz bērnudārza grupiņu un sāku rādīt, ar ko es strādāju, tad dēls bija īpaši lepns un teica: „Mana mamma!”

Eksperte darbā


Ko toreiz vecāki teica par Tavu izvēli kļūt par policisti?
Tētis noteica: „Ļoti labi,” bet mamma bija pret. Pagāja diezgan ilgs laiks līdz mamma saprata, ka nepārdomāšu, jo neviens nespēs mani pārliecināt, jo esmu spītīga. Ja esmu ieņēmusi kaut ko galvā, tad panākšu savu mērķi.

Ar Valsts policijas Kriminālistikas pārvaldes eksperti sarunājās kolēģi no Valsts policijas Sabiedrisko attiecību nodaļas


Ziņa pārpublicēta: 2020. gada 9. martā

 


augšā
 
 

Visas aktualitātes

ARHĪVS


 
 
 
LR IeM VP KRIMINĀLISTIKAS PĀRVALDE
Bruņinieku iela 72 b, Rīga, LV-1009, tālrunis 67208662, e-pasts: kp@vp.gov.lv

Paziņot par kļūdu / labojumiem / ieteikumiem